Intervija ar Artūru Kuģi: “Nākotnē vēlētos strādāt ar Latvijas jaunajiem handbolistiem”
Šobrīd aktīvā handbola sezona ir beigusies, tādēļ Latvijas handbola federācija izmantoja iespēju, ka handbolistiem ir mazliet brīvāks brīdis – šoreiz uz sarunu aicinājām Latvijas vīriešu handbola izlases vārtsargu – Artūru Kuģi. Šosezon Artūrs no Maķedonijas pārcēlās uz Zviedriju. Šajā sezonā Artūra komanda HK Varberg 28 spēlēs piedzīvoja 19 zaudējums, astoņas uzvaras un vienu neizšķirtu, šāda bilance viņus ierindoja 14. vietā, 15 komandu konkurencē. Diemžēl, tas nozīmēja vietas zaudēšanu augstākajā Zviedrijas līgā. Sarunas laikā ar Artūru runājām gan par dažādajiem Eiropas handbola stiliem, gan par jaunatnes handbolu, arī par pārcelšanos un ģimenes dzīvi Zviedrijā, kā arī par Artūra nākotnes plāniem, kuri ir saistīti ar Latviju un jaunatnes handbolu.
Kā Tev šobrīd klājas un kur atrodies Latvijā vai Zviedrijā?
Esmu joprojām Zviedrijā, kopā ar ģimeni. Vēl ir palikusi pēdējā treniņu nedēļa kopā ar komandu. Tad sāksies pelnīts gandrīz četru nedēļu atvaļinājums, kuru šoreiz ar ģimeni esam nolēmuši pavadīt, tepat, Zviedrijā. Šāds lēmums, protams, saistīts ar ierobežojumiem un pašizolācijas ievērošanu Latvijā. Bet nekas, izbaudīsim laiku kopā Zviedrijā.
Kā Tev patīk Zviedrijā – handbols, cilvēki?
Ja godīgi par Zviedriju esmu pārsteigts, pozitīvā ziņā. Cilvēki šeit ir izpalīdzīgi, jau no paša sākuma man tika palīdzēts iejusties, gan arī sakārtot dažādas sadzīviskas lietas. Nezinu, vai tas tā ir visos klubos, bet šis ir mazs ģimenes handbola klubs, kurš tikai dažus gadus spēlē augstākajā Zviedrijas līgā. Šeit daudz kas notiek uz fanātisma rēķina gan handbolā, gan ārpus tā. Tāpat svarīgi bija, tas, ka jau no paša sākuma nebija valodas barjeru, jo šeit visi runā angliski. Bet šobrīd ar sievu plānojam apgūt zviedru valodu, jo izskatās, ka kādu laiku šeit vēl uzturēsimies. Runājot par handbolu, pirms atbraukšanas uz šejieni nebiju īpaši sekojis līdzi Zviedrijas čempionāta spēlēm, bet biju apmierināts, ar savu izvēli, saprotot, kāds līmenis ir augstākajā līgā. Tagad esmu redzējis arī dažas otrās līgas spēles, varu teikt, ka šeit tiek ieguldīts liels darbs un nav pārsteigums, ka tik daudzi zviedru spēlētāji pēc tam, spēlē TOP pasaules komandās.
Kāda bija Tava handbola sezona, kādi pie jums bija ierobežojumi un kā tos izjutāt?
Sezona bija interesanta. Ierados es komandā, kura bija jau sākusi sezonu un aizvadījusi dažas spēles. Sezona pagāja ātri un bija ļoti interesanta. Komandā mani pieņēma ātri, un iejutos es labi. Vienīgais ierobežojums mums bija – skatītāju trūkums. Ja parasti uz HK Varberg komandas spēlēm nāk 1800 – 2000 skatītāju, tad šajā sezonā drīkstēja klātienē nākt 80 – 100 skatītāju. Personīgi man, sākums varbūt bija grūts, jo Maķedonijā pirms kovida, tieši uz Eiropas čempionātu, man bija trauma (potītes trauma). Kad uz šejieni atbraucu, jutos labi, kāja nesāpēja, bet bija mazliet bail par to, kā būs, kad sākšu pilnvērtīgi trenēties. Bet pēc pirmajām nedēļām sapratu, ka viss būs kārtībā.
Kā šosezon veicās jūsu komandai?
Gāja mums kā pa kalniem un lejām. Brīžiem spēlējam ļoti labi, brīžiem ļoti slikti. Noteikti neizdarījām to, kas bija jāizdara – mērķis bija saglabāt vietu augstākajā līgā un cīnīties par vietu play off. Vēl dažas spēles līdz sezonas beigām mums bija visas iespējas, mēs pat nebijām tuvu izkrišanai. Bet laikam par ātru sapriecājāmies, plus vēl daži spēlētāji satraumējās, beigās sanāca, kā sanāca. Bet tagad ir jauni mērķi, jauna komanda, ceram tikpat ātri atgriezties augstākajā līgā. Cerams, ka tas izdosies jau nākamajā sezonā.
Esi spēlējis handbolu dažādās valstīs, kādas ir lielākas spēles stila atšķirības, ko esi ievērojis un kurš stils Tev pašam šķiet parocīgāks?
Jā, esmu spēlējis Latvijā, Vācijā, Maķedonijā, Zviedrijā, Francijā un arī Norvēģijā. Kad biju jaunāks (Artūram šobrīd ir 28 gadi), tad sanāca vēl vairāk pabraukāt apkārt. Noteikti katrā valstī kaut kas atšķiras, īpaši tajā, kā tiek audzināti jaunie handbolisti. Bet tās TOP pasaules komandas, kuras spēlē Čempionu līgā utt., tie strādā apmēram pēc vienas sistēmas, to mēdz saukt par “spāņu sistēmu”, jo spāņu treneri Eiropas handbolā augstu kotējas. Par handbola stiliem varu teikt, ka Zviedrijā un Norvēģijā handbols ir ātrāks, ne tik taktisks. Vācijā komandas ir tik daudz, ka, šķiet, tur var atrast visu. Francijā, Spānijā vairāk dominē taktika un “gudrs” handbols, bet tas nenozīmē, ka tur nespēlē ātri un fiziski. Man kā vārtsargam nav īpaši sava stila, tas svarīgāk ir spēlētājiem laukumā, man, tas īpaši neko nemaina.
Kādi ir Tavi nākotnes plāni – līgums vēl ar šo komandu vai plānā jau ir, kas jauns?
Februāri parakstīju līgumu vēl uz diviem gadiem, mums ar ģimeni šeit patīk, esam laimīgi, tādēļ paliksim. Protams, dzīvē var notikt jebkas, bet šobrīd vismaz divus gadus plānojam palikt Zviedrijā. Man bija svarīgi, lai ģimene jūtas labi, lai es varu darīt savu darbu – šeit tā ir.
Kāda ir jūsu ģimenes ikdiena? Vai sieva ar bērniņu visu sezonu ir kopā ar Tevi?
Jā, abi ir pie manis Zviedrijā, visu laiku esam kopā. Tikai pašā sākumā, kādu pusotru mēnesi biju viens, līdz visu sakārtoju ar dzīvesvietu, mēbelēm utt. Bet, tiklīdz viss bija sakārtots, tā abi jau bija pie manis. Esam šeit priecīgi un apmierināti. Savu izpalīdzību klubs apliecināja arī manai sievai, palīdzot ar darba vietu viņas profesionālajā jomā. Pagaidām tas ir saucamais minijob, bet arī, tas ir labi, jo viņa vismaz tiek ārā no mājas dzīves un var padarīt kaut ko sev. Tas mums palīdz šeit labāk iejusties un iedzīvoties.
Spēlējot dažādās, valstīs esi redzējis dažādas handbola sistēmas, pieejas? Vai ir kas tāds, par ko vari uzreiz pateikt – “Šis Latvijas handbolam būtu jāpārņem, jāievieš.”?
Esmu spēlējis vairākās handbola lielvalstīs, piemēram, Vācija, Francija, Norvēģija, tas, ko es uzreiz varu pateiktu – viņi iegulda ļoti daudz un ļoti lielu darbu jauniešos. Katrā stūrī, katrā ciemā zina, kas ir handbols. Nav jau tā, ka pie viņiem visi izaug par profesionāļiem, bet tiek izveidota bāze ar spēlētājiem no kuriem pēc tam ir iespēja izvēlēties, veidot konkurenci utt. Visa piramīda ir sakārtota no pašas apakšas līdz pat pieaugušo izlasēm. Esmu novērojis, ka šajās valstīs visā treniņu procesā, izaugsmē un handbola dzīvē ļoti tiek iesaistīti vecāki, tas man šķiet ir lieliski. Noteikti Latvijā, tas ir grūtāk, bet, piemēram, šeit vecāki vismaz reizi nedēļā nāk uz treniņiem, man šķiet bērnam vissvarīgāk, ir parādīt tieši vecākiem, ko viņš ir iemācījies un kā progresējis.
Kad es vēl trenējos jauniešu komandā, bija daudz vairāk komandu, šobrīd ļoti daudzas no tām komandām vairs nav, tātad mēs neejam pareizajā virzienā. Ir jārunā un jāmeklē veids kā atgriezt handbolu pēc iespējas vairāk Latvijas pilsētās. Cerams, ka tas jaunajai Latvijas handbola federācijai izdosies.
Ja Tu nespēlētu handbolu, kas būtu Tava nodarbošanās/sapņu profesija?
Grūts jautājums. Es bez handbola neko citu nemāku darīt (smejas). Arī handbolā neesmu perfekts, bet tieši tāpat kā jebkuras profesijas speciālisti arī mēs handbolisti, nemitīgi mācāmies un pilnveidojamies, katrā komandā un katrā sezonā. Es tiešām nezinu, kur es būtu un ko es darītu. Es esmu ļoti priecīgs par to, kur es esmu un ko es daru. Pateicoties handbolam, esmu tik daudz ko piedzīvojis un tik daudz cilvēku iepazinis. Šobrīd esmu ļoti apmierināts ar to, kas man ir – ģimene, handbols, cilvēki.
Kurā valstī nākotnē Tu vēlētos dzīvot?
Pēc profesionālās karjeras beigām, es noteikti vēlos atgriezties Latvijā. Bet redzēsim, kā vēl dzīve iegrozīsies. Man ir prieks, ka mana ģimene saprot to, ka mēs jebkurā brīdī varam būt citā valstī un viņi tam labi pielāgojas. Bet nākotnē mēs vēlamies atgriezties Latvijā, gribas vēl arī Latvijā uzspēlēt, jo Latvijas virslīgas zelts man vēl nav kabatā, to es vēl vēlos izcīnīt. Tāpat vēlētos darboties Latvijas handbola “virtuvē”, konkrētāk ar jauniešiem. Negribētu būt galvenais treneris kādā virslīgas komandā, bet man vairāk prieka sagādātu darbs ar jauniešiem, ar viņu attīstību. Vēlētos viņiem palīdzēt tikt uz ārzemēm un spēlēt labos klubos. Cerams, ka tas sanāks, ka Latvijas jauniešu handbola sistēma tiks sakārtota, ka es redzēšu tur sev vietu, tad tas varētu būt tāds mans nākotnes plāns/mērķis saistībā ar Latviju. Bet vēl dažus gadus vēlos spēlēt profesionāli.