Uvis Strazdiņš: “Komandas mērķis ir medaļas”

d38d_strazdins_lovosice

Gadu mijā Latvijas handbola izlases labās malas spēlētājs Uvis Strazdiņš no Zviedrijas pēc ranga 2. līgas kluba Solnas AIK pārcēlās uz Čehijas virslīgas jeb “Starbag Rail Extraliga” komandu HC “Lovosice”. Līdz ar to viņš kļuva par pirmo Latvijas handbolistu vienā no handbola tradīcijām bagātākajām valstīm Čehijā. Jau sestdien Lovosices komanda aizvadīs pirmo pusfināla spēli un ir īstais laiks sarunai ar Uvi Strazdiņu.

Čehijā un visā bijušajā Čehoslovaklijā ir ļoti senas handbola tradīcijas. Vēl varētu arī pastrīdēties, kur tad ir īsti kārts handbola šūpulis – Dānijā, kā ir pieņemts uzskatīt, vai tomēr Čehijā, kur jau 19. gadsimta beigās bija rokasbumbai līdzīga spēle “hazena”. Tieši Čehijas (toreiz – Čehoslovakijas) komanda Prāgas “Dukla” 1957. gadā kļuva par pirmo Eiropas klubu čempionu kausa ieguvēju (tagadējā EHF Čempionu līga), bet tad atkārtoja savu panākumu vēl trīs reizes – 1963., 1967. un 1968. gadā. Čehoslovakijas izlase savukārt 1967. gadā kļuva par pasaules čempioni (pirms tam divas reizes bija “sudrabs”) un ieguva sudraba medaļas 1972. gada olimpiskajās spēlēs Minhenē, kurās handbols atgriezās (toreiz gan vēl piedalījās tikai vīriešu izlases) olimpisko spēļu programmā. Tieši zaudējums ar 12:15 Čehoslovakijas neļāva spēlēt par medaļām PSRS izlasei, kuras vārtus sargāja Jānis Vilsons. Tikai trīs spēlētāji tajā Čehoslovakijas izlasē nebija no Čehijas.

Pašreiz Čehijas izlase un čehu handbola klubi nav tik spēcīgi, Čehijas izlases augstākās vietas kopš Čehoslovakijas sadalīšanās ir 8. vieta 1995. gada pasaules čempionātā un 6. vieta 2018. gada Eiropas čempionātā, taču tieši iekļūšana labāko sešiniekā pirms trim gadiem Eiropas čempionātā ļauj runāt par Čehijas izlase kā par spēcīgu komandu (2020. gadā – 12. vieta). Žēl, ka COVID-19 uzliesmojuma dēļ (saslima gandrīz vai puse komandas) Čehijas izlase šogad nepiedalījās pasaules čempionātā, kaut gan daudzi Čehijā lēmumu nebraukt uz Ēģipti uzskata par kļūdainu – tik un tā varēja sapulcēt itin labu komandu.

Uvis Strazdiņš pēc gadu mijas iekļāvās HC “Lovosice” rindās. Lovosices pilsēta atrodas Elbas kreisajā krastā apmēram 60 km no Prāgas, tajā ir apmēram 9000 iedzīvotāju, tā ir pazīstama ar savu ķīmijas industriju, pārtikas rūpniecību un ar vīriešu handbola komandu. HK “Lovosice” ir 2011. un 2015. gada Čehijas vicečempions un 2004. 2007. un 2014. gada bronzas medaļu ieguvējs. Arī šosezon komandas mērķis ir medaļas. Regulārajā turnīrā Lovosices komanda ieņēma 4. vietu aiz titula īpašnieces Karvinas komandas, Plzeņas un Prāgas “Dukla” komandām. Ceturtdaļfinālā sērijā līdz trim uzvarām ar 3-1 tika pārspēta komanda “Frydek-Mistek” (36:20 un 33:26 mājās, 33:35 un 32:27 viesos). Uvis Strazdiņš pirmajās trijās spēlēs guva katrā pa diviem vārtiem, bet ceturtajā spēlē – 4 vārtus. Taču vispirms – par Uvja Strazdiņa nonākšanu Čehijā no Solnas AIK (komanda izkrita arī no Zviedrijas pēc ranga 2. līgas).

“AIK komandā arī sākumā daudz nespēlēju, bet pēc treneru maiņas laukumā tiku vēl retāk. Tik un tā droši vien būtu turpinājis sezonu AIK rindās, taču klubam beidzās dzīvokļa īres termiņš, bet citu dzīvokli nevarēja sameklēt,” telefonsarunā pastāstīja Uvis Strazdiņš. “Manam aģentam draugs spēlē Lovosices komandā – zviedrs Maksimilians Junsons – un viņš palūdza, lai uzzina, varbūt vajag labo malu. Junsons pajautāja treneriem un tie teica, lai tik baruc šurp. Tā nokļuvu Čehijas Ekstralīgā. Jau pirms gadu mijas aizvadīju pirmos treniņus ar Lovosices komandu, bet pēc izlašu pauzes sāku spēlēt.”

Uz Latvijas izlases spēli ar Itāliju tevi nemaz negribēja laist…

Karantīnas dēļ komanda divas nedēļas nespēlēja un pārceltās spēles vajadzēja aizvadīt tieši izlašu pauzes laikā, tāpēc arī nepriecājās, ka braucu prom.

AIK komandā tev bija maza spēļu prakse, bet sezona jau bija praktiski pusē, kad ieradies Lovosicē…

Viegli nebija. Vispirms vajadzēja iegūt treneru uzticību, bet tagad jau esmu stabils pamatsastāva spēlētājs

Kāds bija pirmais priekšstats par komandu un Čehijas Ekstralīgu kopumā?

Uzreiz varēja redzēt, ka komanda ir laba un viena no spēcīgākajām Ekstralīgā. Zviedrijas Allsvenska līgā, kur sāku sezonu, spēcīgākās komandas varbūt ir mesitarīgākas, taču virtuāli ir grūti salīdzināt. Pirmās vismaz astoņas komandas čehu Ekstralīgā var uzvarēt cita citu un tas visu turnīru padara interesantu.

Lovosices komandā ir trīs izteikti vārtu guvēji – Čehijas izlases spēlētājs Jaroslavs Trkovskis ir piektais rezultatīvākais līgā, zviedrs Junasons – sestais, bet Jirži Motls – astotais. Pēc tām spēlēm, ko esmu redzējis, nevar teikt, ka tev ir daudz iespēju gūt vārtus…

Junasons ir viens no komandas līderiem, viņš ir kreilis un spēlē manā pusē, taču galvenokārt “velk” spēli uz vidu, cenšas piesaistīt sev vēl kādu aizsargu un par mani dažreiz piemirst. Pēdējā ceturtdaļfināla spēlē izdarīju 6 metienus, kas man bija lielākais metienu skaits nekā jebkurā no iepriekšējām spēlēm. Guvu četrus vārtus, tā ka tagad varbūt mani atcerēsies biežāk… Ja nopietni, tad galvenais, lai komanda uzvar.

Jums ir labi vārtsargi – Jirži Gīnlam ir dalīta pirmā vieta atvairīto metienu ziņā – 39 procenti, bet Jans Hrdlička dala 4. līdz 8. vietu – vēl viens trumpis?

Spēcīgs trumpis. Mūsu vārtsargi, iespējams, ir labākie līgā. Abi ir stabili.

– Visi līderi pirms pusfināliem ir ierindā?

Motlam ir nelielas problēmas ar kājas muskuli, taču viņu pirms katras spēles “apstrādā” un spēles laikā to nemaz nevar manīt.

– No malas nevar īsti saprast, kurš tad ir galvenais treneris – Romāns Jelineks vai Jans Landa, kurš spēlēja Čehijas izlasē 2018. gada Eiropas čempionātā?

Galvenais ir Landa, taču spēļu laikā komandu vairāk vada Jelineks, viņš ir vairāk pamanāms. Tas nav tik svarīgi, kurš no viņiem ir galvenais, svarīgi, lai komanda labi spēlē.

– Pusfinālā jums būs jāspēlē ar Karvinas komandu vai Prāgas “Dukla”. Kas labāk?

Lielākā daļa komandā grib spēlēt ar “Dukla”, bet man labāk patiktu ar Karvinu. “Dukla” ir jauna komanda, spēlē ātru handbolu, labi skrien. Karvina spēlē vairāk pozicionālu spēli un tādā spēlē mēs varētu būt pārāki. Visu komandu spēku samēri pusfinālā būs līdzīgi, kaut ko prognozēt nav iespējams.

– Komandas mērķis acīmredzot ir medaļas…

Noteikti. Vienalga kādas, bet – medaļas. Domāju, ka nav nereāli iegūt arī titulu. Lovosices komanda čempione vēl nav bijusi…

– Uz cik ilgu laiku tev ir līgums?

Līdz sezonas beigām, bet tad – skatīsimies. Tā ka svarīgi iegūt medaļas un pašam labi nospēlēt.

– Lovosice ir neliela pilsēta, laikam visur kājām var aiziet, bet arī līdz Prāgai nav tālu…

Es dzīvoju praktiski blakus hallei – gan līdz hallei, gan līdz svaru zālei ir apmēram 50 metri… Pilsēta ir neliela, bet šeit viss ir! Pat savs kalns viņiem ir (runa acīmredzot ir par Radobilas kalnu – A.K.), no kura paveras lielisks skats uz Lovosici un tuvākajām pilsētām. Pilsēta ir ļoti sena, tajā ir saglabājuššas daudzas vecās mājas. Skaisti. Uz Prāgu braukt nesanāk, divus mēnešus bez īpašas vajadzības vispār nekur no pilsētas nedrīkstēja braukt. Tagad arī nebūs laika to darīt.

– Uz Latvijas izlases spēlēm ar Norvēģiju un Baltkrieviju būsi klāt. Pusfinālu paspēsiet nospēlēt?

Ja sērijā līdz trim uzvarām panāksim 3-0, tad paspēsim, bet ja nē, tad turpināsim jau pēc izlases spēlēm. Čehijas izlasei šajā laikā taču arī ir jāspēlē.

Autors: Anatolijs Kreipāns