Mūsējie ārzemēs 14.10.2021 11:04

Mūsējās ārzemēs. Simona Ārmane: “Pat, ja esi labākā Latvijā, ārzemēm ar to nebūs gana.”

simona+kom.v1

Ir tikai divas Latvijas handbolistes, kuras šobrīd aktīvi spēlē handbolu ārzemēs – Simona Ārmane (Dānija) un Aleksa Anna Stankeviča (Vācija). Savukārt, Dina Bergmane, kura spēlēja Vācijas 3. līgas komandā TG 88 Pforzheim, ir paziņojusi par handbolistes karjeras beigām. Diemžēl Dina pēdējās sezonās guva vairākas ceļgala traumas, kuru nopietnība liedza viņai atgriezties laukumā. Pati Dina saka, ka lēmumu beigt spēlēt, pieņēmusi jau pagājušā gada oktobrī. Nākamā gada janvārī Dinai paredzēta vēl viena ceļgala operācija, kā viņa pati saka: “Cerams, ka pēdējā.”

Šī handbola sezona jau rit pilnā sparā, un mūsu meiteņu komandas ir aizvadījušas vairākas spēles. Aleksa Anna Stankeviča šosezon turpina spēlēt Vācijas Landeslīgas komandā – MTV Auhagen. Līdz šim Aleksas komandai trīs spēlēs – viena uzvara un divi zaudējumi. Pati Aleksa šo sezonu ir iesākusi lieliski, trīs spēlēs gūstot 25 vārtus. Nākamā spēle komandai – 6. novembrī.
Vairāk informācijashttps://hvn-handball.liga.nu/cgi-bin/WebObjects/nuLigaHBDE.woa/wa/groupPage?championship=HVN+2021%2F22&group=276230
MTV Auhagen IG konts – @mtv.auhagen_1damen
MTV Auhagen mājaslapahttp://mtvauhagen-handball.de/mannschaften/1-damen/

Simona Ārmane ar savu komandu – HK Lyngby 1 spēlē Dānijas 1. divīzijā (pēc ranga 2. spēcīgākā līga Dānijā). Simonas komanda ir aizvadījusi četras spēlēs un visās piedzīvoti zaudējumi, Latvijas handboliste četrās spēlēs ir guvusi 13 vārtus un nopelnījusi četrus 2-minūšu noraidījumus. Nākamā spēle Simonas komandai jau 16. oktobrī pret AGF Håndbold.
Vairāk informācijas iespējams atrasthttps://tophaandbold.dk/lhk.
HK Lyngby mājaslapahttps://lyngbyhk.dk/default.aspx
HK Lyngby IG konts – @lyngbyhk_

Šodien piedāvājām arī nelielu interviju ar Simonu Ārmani. Simona stāsta par to, kā viņa nokļuva handbolā un pēc tam Dānijā, kā viņai tur iet, kādi ir viņas nākotnes plāni, kā arī padalās ar ieteikumiem jaunajām handbolistēm.

Kādi ir Tavi handbola pirmsākumi, pastāsti par to, kā sāki spēlēt, kā nokļuvi handbola treniņos?
– Handbolu sāku spēlēt 2. klasē, kad trenere Lāsma Mičule atnāca pie mums uz stundu un pastāstīja, ka ir tāda iespēja trenēties handbolā. Biju aktīva, tādēļ nolēmu, ka jāizmēģina, uz treniņiem aizgāja arī lielākā daļas klases, tādēļ nospriedu – kāpēc nepamēģināt? Pirmie handbola treniņi bija jautri, jo tie bija vairāk rotaļu veidā ar bumbas mētāšanu, skriešanu. Pēc tam nokļuvu pie treneres Vitas Brikmanes – labākā trenere pasaulē, pēc tam arī visu atlikušo laiku Latvijā trenējos pie Vitas.

Kas Tev visvairāk patīk handbolā?
– Patīk, ka handbols nav tādu “ņuņņu” sporta veids – kā pieskaras, tā krīt. Handbols ir spēcīgs un gudrs sporta veids, ir jāspēj domāt un ātri pieņemt lēmumus. Tā, protams, var teikt par visiem sporta veidiem, bet handbolu man, šķiet, ir grūtāk iemācīties, paiet ilgs laiks, kamēr tu iemācies pareizi mest un neizskaties tizls (smejas). Es visu dzīvi spēlēju handbolu, man tas vienmēr ir paticis. Patīk, ka tas ir komandas sporta veids, man vienmēr ir bijušas ‘foršas’ komandas, tas mani ir noturējis handbolā.

Kādēļ un kā nokļuvi Dānijā?
– Dānijā es nokļuvu tāpēc, ka braucu “Erasmus” – apmaiņas programmā uz Dānijas Tehnisko universitāti, tas bija pagājušajā gada rudenī. Braucu ar domu arī izmēģināt handbolu, jo man vienmēr bija gribējies pamēģināt uzspēlēt ārzemēs – šī bija lieliska iespēja apvienot studijas un spēlēšanu. Atbraucot uz šejieni, sazinājos ar komandu, kurā šobrīd spēlēju. Aizgāju uz treniņu, un viņi saprata, ka tomēr māku un, ka vēlos spēlēt.

Kāda ir Tava ikdiena Dānijā?
– Es strādāju, es mācos un spēlēju handbolu. Studēju būvniecību un strādaju Swapfiets, ar velosipēdiem – laboju, vadāju. Pa dienu es strādāju, bet vakaros, kad nav treniņu, tad mācos. Profesionāle es neesmu, par handbolu man nemaksā, esam entuziastu komandu. Spēlējam teorētiski augstā līgā/līmenī, bet, atalgojumu nesaņemam.

Kāds ir handbols Dānijā? Ko vari pastāstīt par savu pārstāvēto klubu?
– Handbols Dānijā ir ātrs, laikam tā ir arī lielākā atšķirība ar Latvijas sieviešu handbolu – handbols kā handbols, bet krietni ātrāks. Droši vien, ka līmenis ir augstāks. Sievietēm ir augstākā līgā un 1., 2., 3. divīzija un pēc tam vēl divīzijas, kuras sadalītas pa reģioniem. Mans klubs ir labs, jau ar vēsturi no 1923. gada. Komanda ir spēlējusi gan 1. divīzijā, gan 2. divīzijā. Ir bijušas sezonas, kad ir bijusi iespēja tikt augstākajā līgā, bet diemžēl, tas nav izdevies. Ir gan sieviešu, gan vīriešu komandas, sievietēm vien ir trīs komandas. Ir, protams, arī bērnu komandas. Kluba mērķis ir augt un attīstīties, tādēļ nesen klubs, vismaz jaunieši, apvienojās ar citu komandu. Ir grūti atrast sponsorus, jo ir daudz komandu, īpaši Kopenhāgenas apkārtnē. Mēs esam viens no klubiem šajā apkārtnē, jo nelielā rādiusā (5-10 km) ir apmēram 10 klubu – dažāda līmeņa. Ir profesionālāki, un ir amatieru līmeņa, kuri nāk vakaros uzspēlēt, pasmieties un padzert alu.

Kādi ir Tavi handbola mērķi? Vai vēlies būt profesionāla handboliste, vai tomēr handbols ir instruments, kā iegūt pieredzi, nokļūt ārzemēs, bet mērķi ir pavisam citi?
– Šajā sezonā vēlētos, lai mēs ar komandu saglabājam vietu 1. divīzijā, šosezon mums iet diez gan grūti, ir ļoti daudz traumu, dažreiz, tas nav aptverami, cik daudz šogad ir traumēto spēlētāju, pagājušā nedēļā viena meitenes saplēsa krusteniskās saites, divas atlabst no šīs pašas traumas un ir vēl citas traumas. Tā kā klubs nav profesionāls, tad mūs nesaista līgumi un ir meitenes, kuras nespēj visu apvienot un aiziet. Runājot par sevi, domāju, ka esmu jau mazliet par vecu, lai kļūtu par profesionālu handbolisti, ja es šeit būtu nokļuvusi ātrāk un sākusi apgūts tās lietas, kas šeit ir pašsaprotamas, tad būtu citādāk. Ir pagājis gads kopš šeit spēlēju, vēl joprojām adaptējos un dažreiz jūtos apjukusi. Šobrīd neredzu sevī potenciālu nokļūt kaut kur augstāk, bet protams, nevēlos sevi pavisam “norakstīt”, ja man būs kāds piedāvājums, es to apsvēršu, bet tāds nav mans mērķis. Šobrīd vairāk koncentrējos uz skolu un handbols ir man mīļa nodarbe. Tas nav tikai sports, bet arī socializēšanās un laba laika pavadīšana.

Kas tev visvairāk patīk Dānijā un, kas Tev pietrūkst no Latvijas?
– Neskaitot handbolu, man patīk dāņu vienkāršība, viņiem interesē tu kā cilvēks, viņi tevi nenosoda, nevērtē pēc kaut kādiem kritērijiem. Tāpat man patīk viņu dzīves stils, viņi dzīvo diez gan brīvi, viņi ir laipni un izpalīdzīgi. Man pietrūkst Latvijas mežu, vienkārši ieiet dziļā mežā, ar augstiem kokiem, tāpat man pietrūkst Jēkabpils. Vēl man pietrūkst mammas ēdiena – garšīgu kartupelīšu un gaļiņas (iesmejas). Cenšos par to daudz nedomāt.

Kādi ir Tavi hobiji ārpus handbola?
– Ārpus handbola, skolas un darba es pārsvarā guļu, tas ir mans hobijs. Handbols šajā situācijā ir mans hobijs. Esmu garlaicīgais tips (smejas). Dažreiz satiekos ar draugiem, bet arī tam šobrīd nav daudz laika. Ticu, ka tad, kad būs pabeigta skola, man būs vairāk brīvā laikā, tad es arī darīšu lietas.

Kādi ir Tavi tuvākie mērķi – cik ilgi paliksi Dānijā, vai ir plānoti jau kādi tālākie soļi?
– Šosezon es noteikti palikšu Dānijā. Pēc tam ir mērķis turpināt mācības maģistrantūrā, ja būs iespēja turpināšu spēlēt šajā pašā komandā. Ja palieku šeit, tad vēl šī sezona un divi nākamie gadi.

Ir atjaunota sieviešu izlase, esi arī kandidātu sarakstā. Vai esi gatava, pārstāvēt Latviju un kādas ir Tavas iespējas tikt uz šiem sabraukumiem?
– Jā, esmu iekļauta kandidātu sarakstā, bet līdz februārim, kad man ir jāaizstāv mans diplomdarbs, es šaubos, ka esmu gatava braukt un uztraukties par to, vai visu spēšu kvalitatīvi izdarīt. Kādu laiku atpakaļ ar mani sazinājās izlases vadība, bet, tā konkrēti, mēs neparko nevienojāmies.

Ko Tu teiktu sev 15-16 gadīgai handbolistei? Ar domu, ka to izlasīs kāda 15-16 gadīga meitene tagad. Kā motivētu, kādas izvēles apsvērt, ko ieteiktu?
– Nesaplēst saites. Braukt uz ārzemēm un censties to savienot ar mācībām. Latvijā ir grūti izaugt par profesionālu handbolisti, pat, ja esi labākā Latvijā, ārzemēm ar to nebūs gana. Ja vēlies spēlēt augstā līmeni, ir diez gan ātri jābrauc uz ārzemēm, lai spētu apgūt visas iestrādes un pamatus. Ja ir iespēja un piedāvājums, tad braukt uz Vāciju, Skandināviju, kur ir handbols un tā, līmenis ir augsts. Tāpat trenēties, nekas cits tevi neattīstīs – trenēšanās, centība, attieksme, cīņasspars. Nebaidīties un iet uz mērķi!