Izlases Vīriešu izlase 06.08.2021 12:24

Arnolds Straume: “Spēlēt Latvijas izlasē ir jābūt jauniešu mērķim.”

NIK_9122-scaled

Arnolds Straume ikdienā ir Murjāņu sporta ģimnāzijas (MSĢ) handbola komandas treneris. Šovasar viņš ir arī U19 vīriešu izlases galvenais treneris. Arnolds pats kā handbolists ir spēlējis gan Latvijas, gan Vācijas, gan Islandes komandās. Latvijas pieaugušo izlases sastāvā aizvadījis 80 spēles. Viņš zina, ko nozīmē spēlēt handbolu, kādas ir profesionālā sporta ēnas puses un uzskata, ka viens no vērtīgākajiem sportista atalgojumiem ir pārstāvēt nacionālo izlasi. Runājot par mērķiem, Arnolds ir piezemēts, bet šķiet dziļi sirdī viņš zina, uz kurieni viņš iet un savus audzēkņus viņš “paķers” līdzi.

Kā sākās Tavas handbola gaitas?
-Handbolu spēlēja mans brālēns un arī mana māsa. Kad man bija 8 gadi, brālēns mani paņēma līdzi uz Celtnieka sporta skolas nometni Ronīšos. Tur mēnesi dzīvoju un trenējos kopā ar vecākiem puišiem. Pēc nometnes man piedāvāja nākt trenēties uz Celtnieka sporta skolu. Tā es sāku un visu bērnību un jaunību nospēlēju Celtnieka sporta skolā. Tā kā principā – paldies brālēnam.

Ko Tu pats novērtē kā savu lielāko sasniegumu spēlētāja karjerā?
-Lielākais sasniegums man noteikti ir spēlēšana Latvijas izlasē. Man vienmēr ir gribējies spēlēt izlasē, tas ir bijis gods. Šķiet, ka jebkuram spēlētājam būtu jābūt mērķim pārstāvēt Latvijas izlasi (gan jauniešu, gan pieaugušo), parādīt savu labāko sniegumu. Esmu daudzus gadus novērtēts un aicināts spēlēt izlasēs pie dažādiem treneriem, tas noteikti ir mans lielākais sasniegums.

Esi spēlējis arī ārzemēs gan Islandē, gan Vācijā? Kur tev labāk patika? Kādēļ?
-Vācijā man patika labāk, jo tas bija tuvāk mājām, draugi varēja atlidot ciemos, pats ātrāk tikt mājās. Kad spēlēju Islandē, biju vēl ļoti jauns, principā ar Aleksandru Pētersonu tur bijām divatā. Bija diezgan skumji un dažreiz gribējās mājās, tajā laikā no Islandes uz Latviju aizlidot bija ne tikai dārgi, bet arī sarežģīti. Vācijā bija vairāk draugu, tādēļ Vāciju atceros ar pozitīvākām sajūtām.

Ko tev nozīmēja spēlēt Latvijas izlasē? Ko tagad saki saviem spēlētājiem?
-Par izlasi jau mazliet pateicu, tas ir gods. Tas ir sapņu piepildījums. Jauniešiem ir jābūt tādam mērķim, jo “caur” Latvijas izlasi ir iespējams sevi parādīt citām komandām, ir vieglāk aizbraukt uz ārzemēm, uz kādu labu komandu. Jo īpaši spēlētājiem no Latvijas.

Kāda ir mūsu U19 izlase ārpus laukuma un laukumā (raksturo)?
-Komanda ir draudzīga, kolektīvs ir labs, bet dažiem spēlētājiem ir mazliet jāpadomā, ko viņi grib dzīvē – vai viņi vispār vēlas spēlēt handbolu!? Mazliet jāpamaina attieksme pret sportu un jākļūst profesionālākiem. Es saprotu, ka viņiem ir 19 gadi un viņiem gribas arī “patusēt” un vēl šo to paspēt. Bet, ja viņi ātrāk sāks pareizi attiekties pret handbolu, tas viņiem tikai palīdzēs ātrāk kļūt par profesionāļiem. Tādēļ es viņiem novēlu katram izvērtēt savas vēlmes, pamainīt attieksmi un sasniegt to, ko katrs vēlas. Bet viss pārējais ir labi, spēlētāji uz laukuma cīnās, viņi grib spēlēt, tas ir svarīgi.

Kā norit sagatavošanās? Vai esi mierīgs un visam pietiks laiks?
-Sagatavošanas norit labi, esam nodrošināti ar visu, kas mums nepieciešams. Šobrīd problēmu mums nav, laiks visam pietiek, atliek vien gatavoties, un viss būs atkarīgs no mums pašiem.

Čempionātā apakšgrupas spēles aizvadīsiet pret Rumāniju un Luksemburgu? Vai Tev ir informācija, un skaidrs, kāds ir šo komandu handbola stils, ko no komandām sagaidīt?
-Diemžēl pandēmijas dēļ neviens nekur nav spēlējis un nav iespēja piekļūt spēļu videomateriāliem. Bet saprašana par spēles stilu ir, jo esam spēlējuši ar Rumāniju (ar vecākiem puišiem), bet spēles stils domāju īpaši nemainās, rumāņiem ir diezgan fizisks handbols. Ar Luksemburgu esam spēlējuši ar šo pašu komandu trīs gadus atpakaļ, es gan toreiz nebiju treneris, mēs zaudējām ar 8 vārtu pārsvaru. Luksemburgai paskatījos spēles vēcāka gada gājuma izlasei. Labas komandas, bet arī mēs esam laba komanda. Mēģināsim vēl atrast un dabūt kādus video, bet šobrīd diemžēl informācija par pretinieku komandām ir diezgan skopa. Mēs nebaidāmies, bet respektējam pretiniekus, mums nav izvēles. Mēs spēlējam Latvijā, tas mums jāizmanto. Iesim un cīnīsimies.

Kura no čempionāta komandām tev šķiet “melnais zirdziņš”?
-Cerams, ka mēs. Nīderlande un Rumānija tiek uzskatīti par favorītiem. Mēs būsim “melnais zirdziņš” – tā arī, lai paliek.

Vai kļūšana par handbola treneri bija apzināts un mērķtiecīgs lēmums, vai stāsts par “beidzu spēlēt, sāku trenēt”?
-Es sāku trenēt bērnus jau ASK laikā, pēc tam arī Vācijā 1-2 reizes nedēļā gāju palīdzēt trenēt jauniešu komandas. Man tas patika. Kļūt par treneri plānojis nebiju, bet, kad man Latvijas handbola federācija piedāvāja darbu MSĢ, es ilgi nedomāju un piekritu. Tas nebija ļoti apzināti, bet es to biju darījis jau pirms tam, man patika trenēt jauniešus. Darbu MSĢ pieņēmu un to nenožēloju.

Vai esi domājis par to, ka arī kā treneris dosies leģionāra gaitās? Vai ir bijušas jau iespējas?
-Daudz konkrētu iespēju nav bijis, tikai tādā sarunu līmenī. Esmu pietiekoši daudz spēlējis ārzemēs, man īpaši, tas nekad nav paticis, labāk jūtos mājās – Latvijā. Bet trenere darbs mūsdienās ir tāds – pēkšņi var būt kāds labs piedāvājums, tad protams, tas tiks izskatīts un izvērtēts. Pagaidām gan es par to nedomāju. Mani apmierina tas, kas man šeit ir, man patīk dzīve Latvijā.

Tavas trenera ambīcijas – Tu vēlētos palikt jauniešu sistēmā, vai tomēr mērķē, uz kādu profesionālu pieaugušo komandu?
-Pagaidām man ir darbs Murjāņu sporta ģimnāzijā un zinu lietas, kas man šeit vēl ir jāizdara. Skatīsimies, kā dzīve iegrozīsies. Protams, arī trenerim ir jābūt mērķim kaut ko sasniegt. Bet šobrīd es vēl vēlos palikt šeit ar MSĢ un jauniešu komandām.