Renārs Uščins: “Sapratu lietas, kuras varu nevis laukumā izdarīt, bet to, ko spēju komandai iedot arī ārpus laukuma”

Armands Uščins ir ilggadējs Latvijas izlases spēlētājs, arī bijušais Latvijas izlases treneris, bet šobrīd viņa uzvārdu handbola pasaulē nes viņa dēls – Renārs Uščins. Renārs Vācijas U19 izlases sastāvā kļuva par Eiropas čempionu, bet tas vēl nav viss. Renārs šajā čempionātā bija komandas līderis, komandas kapteinis un iekļuva arī čempionāta All Star izlasē. Renārs tika atzīts par turnīra labāko labo ārējo spēlētāju. Vācijas izlase čempionātā spēlēja neizšķirti ar Dānijas valstsvienību, bet uzvarēja Krievijas, Norvēģijas, Portugāles un Horvātijas izlases. Finālā Vācijas izlase ar rezultātu 34:20 pārliecinoši pieveica Horvātiju. Renārs piecās spēlēs guva 44 vārtus un kļuva par savas komandas rezultatīvāko spēlētāju.

Sazinājāmies ar Renāru, lai tagad, kad viss jau lēnām pierimis, noskaidrotu, kā viņam iet. Renārs ir ļoti atsaucīgs, komunikabls un mērķtiecīgs jaunietis. Viss, kas mums atliek, ir sekot līdzi viņa attīstībai un karjerai. Lai gan Vācijas izlases kreklā, tomēr latvietis – mēs lepojamies un vēlam piepildīt visus sapņus gan laukumā, gan ārpus tā.

No trīs gadu vecuma esi Vācijā, vai Tevī ir latvieša sajūta, vai tomēr uzskati sevi par vācieti?
– Man ir grūti pateikt, mūsu ģimene/radi dzīvo Latvijā, ar vecākiem runājam latviski, bet jā, uzaudzis es esmu Vācijā. Man zināmāka ir Vācijas vide, kultūra, manas mājas un visi mani draugi tomēr ir Vācijā. Es teiktu, ka manī ir mazliet no abām valstīm.

Cik bieži esi Latvijā un, kad pēdējo reizi biji dzimtenē?
– Mēs cenšamies uz Latviju aizbraukt reizi gadā, lielākoties, tas notiek vasaras brīvlaikā, kad nav skolas un spēļu. Cenšamies to darīt tā, lai visa ģimenes varētu aizbraukt reizē, bet tas ne vienmēr izdodas. Es pēdējo reizi Latvijā biju pagājušajā vasarā, diemžēl šogad nesanāca, jo sezona beidzās vēlu, bet pēc tam uzreiz sākās gatavošanās Eiropas čempionātam ar U19 izlasi.

Vai ir kāda vieta, kas Tev ir mīļākā Latvijā, vai ar ko Tev asociējas Latvija?
– Latvija man visvairāk asociējas ar manas omes mājām – Āraišos. Ar to arī saistās mīļākā vieta Latvijā. Tie ir lauki, plaša daba, pļavas, meži. Tā ir arī mana asociācija ar Latviju – skaista, zaļa valsts.

Kas Tev patīk handbolā? Kā Tu raksturotu handbolu kā sporta veidu?
– Handbols ir ātrs sporta veids, daudz ķermeņa spēles, kontakts, cīņa. Ļoti atraktīvs, īsā spēles laikā var daudz kas notikt. Patīk spēlēt handbolu pie pilnām tribīnēm, skaļiem atbalstītājiem. Tas nav kā futbolā, kad iespējams, pirmie vārti tiek gūti pēc spēlētām 20 minūtēm. Handbolā ir daudz iespēju gūt vārtus, līdz ar to, tas ir interesanti arī skatītājiem.

Kāds ir bijis Tavs ceļš līdz Vācijas U19 komandas kapteiņa amatam?
– Handbolu sāku spēlēt 6-7 gadu vecumā Dessau pilsētā, kur dzīvo mani vecāki. 13 gadu vecumā nokļuvu Magdeburgā – sporta skolā, kur dzīvoju internātā. Tur arī sākām spēlēt turnīros, kur izlases treneri mani ievēroja. Pēc kādas trešās vai ceturtās izlases nometnes treneris mani ‘iecēla’ par kapteini. Kopumā šīs izlases kapteinis esmu jau trīs gadus.

Kā Tev pašam šķiet, kas ir Tavas kā spēlētāja un, kā cilvēka vērtības, kādēļ Tev uzticēja kapteiņa lomu?
– Es vienmēr cenšos būt komandas līderis, uzņemties atbildību ne tikai uz laukuma, bet arī ārpus tā. Man ir svarīgi, lai arī ārpus laukuma mūsu komandas ķīmija ir laba, es daudz runāju ar spēlētājiem, cenšos izzināt viņu vēlmes uz laukuma, spēles stilu, kopā komunicējam, lai labāk viens otru saprastu uz laukuma. Tas ir svarīgi, jo mēs sanākam kopā tikai 3-4 reizes gadā, līdz ar to, lai viss veiksmīgi funkcionētu un būtu pozitīvs rezultāts, komunikācija ir ļoti svarīga.

Kāds kopumā bija Eiropas čempionāts? No malas skatoties, šķiet, ka jums viss nāca viegli, soli pa solītim – kurš bija grūtākais moments (spēle) čempionātā?
– Tā izskatījās tikai no malas, mums katra spēle prasīja 120 % enerģijas un pašatdeves. Patiesībā, man šķiet, neviens no mums nedomāja, ka iekļūsim finālā un kļūsim par čempioniem. Bet tieši tādēļ, ka mēs bijām tik vienoti kā komanda, palikām pie noteiktajām sistēmām un neviens nemēģināja “izlekt”, mums tas izdevās. Katrs izdarījām savu darbu, savā pozīcijā. Bet, tas noteikti nebija viegli, tas bija intensīvi un smagi. Grūtākais moments bija spēlē pret Portugāli, kad jau otrais komandas biedrs guva nopietnu traumu, sarāva krusteniskās saites un guva meniska traumu. Tajā mirklī bijām vadība ar piecu vārtu starpību, bet portugālieši spēja mums pietuvoties, līdz viena vārta atstatumam. Bet paldies Dievam, pēdējās desmit minūtēs saņēmāmies un izcīnījām uzvaru. Bet beigās šī spēlē mūs, kā komandu tikai vēl vairāk saliedēja.

Iekļuvi arī čempionāta All Star komandā – ko Tev šis čempionāts iemācīja, ko jaunu uzzināji vai saprati par sevi?
– Visvairāk iemācījos un sapratu lietas, kuras varu nevis laukumā izdarīt, bet to, ko spēju komandai iedot arī ārpus laukuma. Kā būt līderim, kā strādāt un palīdzēt citiem, lai viņi būtu labāki. Tas sākumā man bija ļoti grūti, jo šādā sastāvā vēl nebijām spēlējuši un pirmajās nometnēs pat neizskatījās, ka varēsim cīnīties par medaļām. Bet mēs tiešām daudz runājām viens ar otru un mums izdevās izveidot komandu kā sistēmu, kas strādā, nevis katrs tikai individuāli funkcionē.

Atgriežoties no Horvātijas, kā Tevi sagaidīja ģimene, ko viņi Tev teica?
– No Horvātijas uzreiz atgriezos Magdeburgā, bija fizioterapija un neliels atjaunošanās process, bet pēc tam devos pie vecākiem uz Dessau. Viņi mani sagaidīja ar šampanieti, saskandinājām, un tiku sveikts. Bet ģimene un draugi visi bija lepni, arī paši bijām ļoti priecīgi par panākumu.

Kāda ir Tava ikdiena? – īsi pastāsti par vienu dienu savā dzīvē.
– Parasti no rītiem man ir treniņš svaru zālē, dienas vidū mācos, skatos lekcijas. Studēju ekonomiku, tepat, Magdeburgā. Bet vakaros ir otrais treniņš, tas parasti ir handbola treniņš. Pēc treniņa paēdu vakariņas un atpūšos. Starp mācībām un treniņiem, man patīk satikties ar draugiem, iedzert kafiju, parunāties, lai nav tikai zāle, handbols, dators un mācības.

Kāds ir Tavs mērķis, kur redzi sevi pēc, piemēram, pieciem gadiem?
– Mērķis ir pēc pēdējā gada Magdeburgā, nokļūt Vācijas 1. Bundeslīgā un attīsti sevi kā vienu no labākajiem spēlētājiem Vācijā. Jā, pēc pieciem gadiem vēlos būt viens no labākajiem Vācijas Bundeslīgas spēlētājiem.

Vai pie apstākļu sakritības un iespējas, varēsim redzēt Tevi Latvijas izlasē?
– Par šo jautājumu es neesmu domājis, bet šobrīd Vācijas izlase man ir pirmajā vietā. Šeit es varu ļoti labi attīstīties, jo sistēma ir ļoti sakārtota un profesionāla – ir labi treneri, labi spēlētāji un liela konkurence. Manā vecumā, tas ir svarīgi. Kas būs pēc 10-15 gadiem es nezinu, bet katrā gadījumā mans mērķis ir spēlēt Vācijas izlasē ne tikai jauniešos, bet arī vīriešu komandā un vislabākajā gadījumā cīnīties par Olimpiskajām medaļām, vai Eiropas un Pasaules čempionātu medaļām.

Sazinājāmies arī ar Renāra tēti – Armandu Uščinu, lai noskaidrotu viņa sajūtas, un viedokli par dēla panākumiem un handbolista karjeru:
“Čempionāta laikā, protams, sazinājāmies, bet ļoti dziļas spēles analīzes neveicām. Man pašam bija mazliet pārsteigums par to, cik labi un pārliecinoši viņš aizvadīja grupas spēļu fāzi, un vispār kopumā čempionātu.” Jāpiebilst, ka Armandam nav šaubu par dēla talantu vai spējām, bet ņemot vērā faktu, ka pandēmijas dēļ Renārs pagājušajā sezona nospēlēja tikai otro sezonas daļu, Armands nebija pārliecināts par komandas gatavību – “Laikam, tā sezonas puse Vācijas 1.Bundeslīgā deva viņam lielāku pašapziņu un saprašanu par to, kā viņš var spēlēt.” Gluži kā Renārs arī Armands saka: “Spēlēšana finālā un medaļu izcīnīšana bija liels pārsteigums visai Vācijas handbola saimei. Neviens to negaidīja, pat izlases galvenais treneris pirms čempionāta atzina, ka ir visai skeptisks par iespēju cīnīties par medaļā.” Armands uzskata, ka šajā gadījumā, iespējams, par labu nāca fakts, ka daži potenciālie līderi traumu dēļ nevarēja komandai palīdzēt. Tas saliedēja un motivēja pārējos spēlētājus pierādīt sevi. Lieliski, ka tas izdevās. Par dēla komandas kapteiņa lomu, Armands saka: “Ar Renāru runājām, ka kapteinis nav tikai vārds, šī loma ir jāapliecina arī darbos un jābūt personībai. Man ir prieks, ka viņam izdevās šo uzticēto amatu godam aizstāvēt, saņēmu labas atsauksmes no komandas, no trenera, par to, ka Renārs ir palīdzējis savākt komandu un bijis noderīgs ne tikai laukumā, bet tik pat daudz arī ārpus tā.” Jautājot par dēla nākotni un tēta iesaisti tajā, Armands stāsta: “Es viņu tikai informēju, izstāstu savu komentāru, mēs apmaināmies ar viedokļiem, bet es neko neuzspiežu. Izvēles viņš izdara pats. Es esmu redzējis gan handbolu visaugstākajā līmenī, gan ne tik augstā, es zinu handbola “virtuvi”. Esmu viņam blakus, lai palīdzētu, mēs varam visu izrunāt, bet gala lēmums vienmēr būs viņa izvēle”