Klešniks par atgriešanos Bundeslīgā, vīrusu, nākotnes iespējām un Latvijas izlasi

Viena no Latvijas handbola spēlējošajām leģendām ir Evars Klešniks. Handbolists, kuram maijā apritēs 40 gadi, bet kurš šosezon pierādīja, ka joprojām ir, iespējams, labākais aizsardzības spēlētājs vienā no pasaules vadošajām līgām. Vācijas Bundeslīgā Evars atgriezās izcili. Un palika nepārspēts. Sarunā ar Latvijas Handbola federāciju (LHF) Klešniks stāsta par dzīvi Vācijā vīrusa laikā, atgriešanos Bundeslīgā, nākotnes iespējām, kā arī Latvijas nacionālo izlasi. 

"Teikšu, ka pēdējais laiks ir tāds kā tukšums. Trenējies, cīnies, bet nezini, kad viss atsāksies. Spēles, pilnvērtīgi treniņi, vai tas viss vispār atsāksies. Nav īsti saprašanas. Komandā, domāju, ka neviens uz to brīdi, kad visu apturēja, nesaprata pa īstam, kas ir noticies. Treniņu nav, visi ir mājās…Pēc kādām divām nedēļām varbūt tā pa īstam visi aptvērām konkrēto situāciju. Klubs zvanīja un prasīja, lai spēlētāji atsakās vismaz no daļas algas. Daļu sedz valsts, visiem jāpiesakās līdzīgam stāvoklim, kā Latvijā ir bezdarbnieku pabalsts," pirmos brīžus pēc Vācijas Bundeslīgas apturēšanas atceras Evars. 

Viens no labākajiem Latvijas handbolistiem arī pastāstīja par dzīvi savā pilsētā. "Pats atrodos Mindenē, kur dzīvoju jau 11 gadus. Dzīve iet uz priekšu, tikai ielas ir tukšas, restorāni, veikali ciet. Vaļā ir tikai pārtikas produktu veikali. Cilvēki, kad iet iepirkties…Ir tāda situācija, ja eju ar sievu, tad katram ir jāņem savi stumjamie ratiņi, lai ievērotu distanci. Bez ratiņiem vieni paši nedrīkst iet veikalā. Sodīt var tikai tos cilvēkus, kas organizēs kaut kādus pasākumus. Arī ja grillēsim pagalmā gaļu daudzi cilvēki. Īstenībā uz ielām tagad redzu vairāk cilvēku, kas ir sākuši sportot, jo ļoti daudzus satieku savos skrējienos. Bet tajā pašā laikā visi cenšas ievērot distanci."

Par čempionātu skaidrības joprojām nav. "Nezinām, vai Bundeslīga atsāks spēles. Maijā it kā ir cerības, ka varēsim to darīt. Domāju, ka tuvākajā laikā būtu līgai jāpieņem skaidrāks lēmums, kas notiks tālāk. Manā komandā treniņu plāns netiek sūtīts. Pats trenējos. Organizēju gan fiziskos treniņus, gan skriešanas. Pats mēģinu sevi nodarbināt savu iespēju robežās. Protams, trūkst kārtīgas treniņu zāles."

"Atgriešanās Bundeslīgā? Pirmie divi trīs treniņi bija smagi. Uzreiz jutu atšķirību. Ātri spēju pielāgoties, īpaši saviem uzdevumiem. Komandā mani uzņēma tā it kā būtu šeit spēlējis jau piecus gadus. Pēc otrā treniņa arī paši spēlētāji teica, ka ir sajūta, ka esmu komandā no paša sākuma. Nejuta, ka ir pienācis klāt jauns spēlētājs. Nekādu iesvētību man nebija [smejas]. Komanda koncentrējās spēlēm, ņemot vērā, ka klubs bija turnīra tabulas apakšdaļā. Jā, kā atnācu, tā neesam nevienu spēli zaudējuši. Pie Saškas [Aleksandra Pētersona – LHF.] norāvām vienu neizšķirtu. Visi jau smējās, ka esmu neuzvarētais šajā sezonā.''

"Man grūti spriest par to, kāpēc tik ļoti izmanījās rezultāti, jo komandai tāpat ir ļoti daudz jāpadara uzbrukumā, vārtsargs sargā vārtus, visi cīnās. Bija arī labs komandas gars. Bijām labi ieskrējušies. Žēl, ka bija jāapstājas. Bija mērķis uzvarēt katru spēli. Tagad redzēsim, kas notiks tālāk un vai kaut kas izmainīsies," par komandas lieliskajiem rezultātiem pēc Evara pievienošanās runā viens no labākajiem aizsardzības spēlētājiem visā Bundeslīgā. 

Klešniks, kuram 18. maijā apritēs 40 gadi, godīgi atzina, ka par katru cenu palikt Bundeslīgā arī nākamajā sezonā negrib. "Būšu godīgs. Man ir labs piedāvājums strādāt vienā uzņēmumā. Vasarā būs skaidrāka mana nākotne. Jauki būtu tomēr kļūt par nopietnu cilvēku [smejas]. Bet vēl kādu laiciņu varētu spēlēt. Dzīvoju no gada uz gadu. Šajā vecumā tomēr kaut ko prognozēt ir grūti. Vispār sportistiem ir grūti. Varbūt arī gribētos paspēlēt vēl visus četrus piecus gadus."

"Izlasē joprojām gribu spēlēt. Es kādu laiku biju pārstājis to darīt. Bet pēdējais posms…Wow…Bija tiešām forši atkal vilkt mugurā izlases kreklu, īpaši tādā vecumā, kas varbūt nav pašsaprotami. Gribās tikt uz pasaules čempionātu. Kļūstam par labāku komandu. Augam visi, kas ir komandā, kļūstam pieredzējušāki, spēcīgāki. Latviešiem novēlu palikt šobrīd mājās, ievērot to, ko no jums prasa valsts. Mēģiniet neizplatīt vīrusu. Palīdziet viens otram. Pavadiet laiku sev, tuvākajiem cilvēkiem, sportojiet. Padomājiet par dzīvi. Kad vīrusa laiks beigsies, būs ātri jādodas uz priekšu, jo daudz kas būs iekavēts. Tajā brīdī domām ir jābūt sakārtotām, lai uzreiz ar pilnu sparu varam doties turpmākajā dzīves ceļā," noslēgumā piebilst Klešniks. 

Evars Klešniks ir dzimis 1980. gada 18. maijā Aizkrauklē. No 2000. līdz 2003. gadam Klešniks pārstāvēja Latvijas komandu ''ASK Rīga'', bet 2003. gadā devās uz Vāciju, kur karjeras laikā pārstēvējis tādas komandas kā ''ThSV Eisenach'', ''TUSEM Essen'', ''GWD Minden'' un ''HSG Wetzlar'', spēlējot Vācijas 1. un 2. Bundeslīgā. Ar ''TUSEM Essen'' komandu Klešniks izcīnīja EHF Kausa trofeju. Latvijas nacionālās izlases sastāvā 199 centimetrus garais Klešniks aizvadījis 70 spēles un guvis 241 vārtus. 

Klešniks 2018. gadā, kad vēl pārstāvēja Vācijas Bundeslīgas klubu "Wetzlar", paziņoja, ka ir nolēmis beigt spēlētāja karjeru, lai būtu tuvāk ģimenei. Pavisam handbolu malā Evars nelika un vienojās ar 4. līgas klubu "LIT Tribe Germania", ar kuru pārliecinoši tika uz 3. līgu un šajā laikā kopīgi ar Latvijas izlasi piepildīja vienu no sapņiem – iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā. Evars čempionāta laikā bija viens no izlases līderiem gan laukumā, gan ārpus tā, pēc tam atgriežoties Vācijas Bundeslīgā.