Sportacentrs.com intervija ar Artūru Kuģi

Šovasar Artūrs Kuģis kopā ar Latvijas handbola izlasi iestūrēja Eiropas čempionātā. Pēc pēdējās kvalifikācijas spēles pret Nīderlandi visus kā zibens spēriens skaidrā dienā pārsteidza vārtsarga divu gadu līgums ar 2017. un 2019. gada Čempionu līgas uzvarētāju Skopjes “Vardar”, kur spēlē arī valstsvienības lielākā zvaigzne Dainis Krištopāns. Sarunā ar Sportacentrs.com Kuģis atklāja, ka interese no komandām esot bijiusi ārkārtīgi milzīga, tomēr viņš izvēlējās nevis naudu, bet klubu ar statusu Eiropas handbola vidē.

Pirms mēneša guvi kājas savainojumu. Kā jūties šobrīd?
Tieši mēnesis ir pagājis. Smagākās bija pirmās divas nedēļas, kad pat staigājot jutu kāju un treniņos darīju to, ko tobrīd varu. Mēnesi neesmu bijis vārtos. Šodien [27. decembra vakara treniņā – aut. piez.] skatīšos – vēl Valmierā taupījos un individuāli strādāju ar Ēriku Visocki [fiziskās sagatavotības treneri], un kopš tā brīža ir kļuvis labāk.

Cik daudz esi trenējies pēdējā mēneša laikā? Ko treniņos vēl nevari izdarīt?
Esmu trenējies katru dienu, bet darīju tikai to, ko varu, lai tas viss nepārvēstos par hroniskām sāpēm. Vienkārši taupīju kāju un darīju lietas, ko spēju izdarīt. Darīju gandrīz visu, ko iepriekš, izņemot negāju vārtos. Protams, treniņi bija bez sprintiem, lēcieniem un tamlīdzīgiem vingrinājumiem. Galvenā ir vārtu izjūta, spēle ar bumbu un sadarbība ar spēlētājiem. Tie ir lielākie mīnusi, kas pietrūkst šajā periodā. Cerams, ka pa mēnesi nebūšu aizmirsis, kā stāvēt vārtos.

Vai pārbaudes spēlēs pret Norvēģijas otro izlasi stāvēsi vārtos?
Domāju, ka jā. Arī pats gribētu, jo uzreiz ieiet čempionātā, kad neesi pusotru mēnesi bijis vārtos, būtu baigi grūti. Tagad arī treniņos spēlēsim handbolu un lēnām tas viss nāks atpakaļ.

Aizvadīji fantastisku spēli pret Slovēniju [25:24], kas nodrošināja iekļūšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pēc tam vasarā noslēdzi divu gadu līgumu ar 2017. un 2019. gada Čempionu līgas uzvarētāju Skopjes “Vardar”, kur spēlē arī Dainis Krištopāns. Cik ļoti šī spēle palīdzēja nonākt pašreizējā klubā?
Tā spēle ir leģendāra. Uzreiz pēc tā mača bija vairāki piedāvājumi. Arī pēc pirmās spēles pret Slovēniju izbraukumā [21:27] bija interese, tomēr tad tas bija runu līmenī. Pēdējā spēle kvalifikācijā pret Nīderlandi [21:25] izbraukumā arī bija sakarīga. Tad nāca piedāvājums no “Vardar” un vēl divām Čempionu līgas komandām. Vispār bija ļoti daudz piedāvājumu. Ja pirms Slovēnijas bija tikai runas ar dažām komandām, tad pēc – varēju jau sēsties un runāt ar visiem. Pat nezināju, uz kuru pusi iet, jo bija tik liela interese.

Tad sanāk, ka viena spēle spēj radīt milzu interesi.
Tieši tai spēlei ļoti daudz cilvēku sekoja līdzi. Todien, manuprāt, tā bija interesantākā cīņa, un Slovēnija ir pasaules līmeņa komanda [bronzas medaļas 2017. gada pasaules čempionātā]. Latvija spēlēja mājās, un visi zināja, ka mums vajag punktu, lai spēlētu Eiropas čempionātā. Ļoti daudz aģentu un komandu pārstāvju sekoja līdzi šim mačam. Ļoti daudziem tā paveicas, ka pat pēc vienas spēles no Latvijas tikt ārā ir viegli.

Vai pats nebiji izbrīnīts par komandu piedāvājumiem?
Tik tiešām biju. Pirmajā stundā pēc spēles telefons bija karsts. Uzrunāja tādi cilvēki, par kuriem iepriekš nezināju, ka tādi aģenti eksistē. Ikdienā spēlējot, no komandas biedriem dzirdi, kādi aģenti ir apkārt, un pēc tās spēles parādījās cilvēki ar konkrētiem piedāvājumiem, par kuriem es nezināju. Un tad es visiem pateicu, ka ir atlikusi vēl viena spēle un ka vēlos pēc tam padomāt, jo tobrīd varēju diktēt noteikumus. Pēc trim dienām zināju situāciju, parunāju ar Daini [Krištopānu] un ievācu informāciju, kas un uz kurieni man ir rakstījuši.

Vai tev pirms tam bija aģents?
Pirms tās spēles man nebija viens konkrēts aģents. Es zināju cilvēkus. Man bija viens aģents, kas varēja palīdzēt tikt – Norvēģijā, Zviedrijā – skandināvu valstīs. Bija viens, kam vairāk kontaktu ir Vācijā, Francijā un Polijā. Man ar viņiem nebija noslēgts līgums, bet viņi man vienkārši palīdzēja. Pēc tās spēles uzradās aģenti, kuriem ir pasaules līmeņa spēlētāji. Viņi man sūtīja un rādīja iespējas, un es lasīju un domāju, ka tie džeki [aģentu klienti] Čempionu līgā ir Top 10. Man piedāvāja konkrētas komandas un tas bija interesanti. Nākamās trīs dienas pēc spēles zvanīju ģimenei un draudzenei un teicu, ka kaut kur nokļūšu. Pēc Slovēnijas nojautu, ka tā varētu būt Vācija, bet nezināju konkrēti. Tobrīd vēl nebija piedāvājumu no grandiem un pasaules Top komandām.

Kāpēc izvēlējies tieši “Vardar”?
Tā ir pašreizējā Čempionu līgas uzvarētāja. Pēdējos trijos gados titulu ieguvusi pat divreiz [2017. un 2019. gadā]. Tur arī spēlē Dainis un, ja tu vienreiz dzīvē saņem piedāvājumu no tādas komandas un pasaki “nē”, otreiz tāds piedāvājums var arī nebūt. Tāpēc arī izvēlējos, lai gan tobrīd citas komandas piedāvāja finansiāli izdevīgākus līgumus. Tomēr tobrīd runāju ar ģimeni un izvēlējos tādu variantu.

Vai vari atklāt, no kā tu atteicies finansiālajā ziņā?
Es nevaru nosaukt konkrēti, cik daudz, bet atteicos no divreiz lielākas algas, kādu šobrīd saņemu, lai spēlētu “Vardar” kopā ar Daini. Man nav vēl 35 gadu, kad jāsāk domāt, cik daudz esmu nopelnījis. Handbols nav tas, ar ko tu nopelnīsi miljonus. Ja man būtu 35, domātu savādāk, bet šobrīd neko neesmu zaudējis, iegūšu pieredzi un būšu izgājis daudz kam cauri. Tādas iespējas, kādas bija iepriekš, noteikti parādīsies.

Kā tev ir izdevies iejusties komandā?
Visgrūtākā ir valoda. Komandā runā Balkānu valodās – serbu, horvātu, maķedoniešu. Krievu valodā arī neesmu pats spēcīgākais, tāpēc ar valodu man ir grūti, bet labi, ka blakus ir Dainis, kurš palīdz un parāda, kas un kā jādara. Protams, nav viegli ieiet komandā, kur spēlē pasaules klases spēlētāji ar lieliem vārdiem un uzvārdiem, kamēr tu esi no nekurienes, par tevi neviens nezina, tomēr spēju ielēkt tādā līmenī. Arī šobrīd psiholoģiski ir grūti, jo pats esmu uzlicis lielu spiedienu un sevi ir jāpierāda. Domāju, ka viss tikai sāksies un aizies labākās spēles. Šobrīd ir kā pa augšām un lejām.

Pilnu interviju lasiet ŠEIT.